Logo
LSDSP

Dienas jautājums

Atbalstītāji

Aivieksti vagos zemūdenes RSS


Autors: Dainis Īvāns

Bērnībā dzirdēju, kā mans tēvs, Madonas elektriķis, saviem kolēģiem reiz atstāstīja vēsturei joprojām maz zināmu faktu par Aiviekstes HES tuvumā nogrimušu vācu zemūdeni, kas, pildīdama slepenu fīrera uzdevumu, mēģinājusi nokļūt līdz Lubānam. Negribas atkārtot šaušalīgos iespaidus par pozām, kādās atrasti bojāgājušie apkalpes locekļi, bet atceros, ka pēc kara dzelmju kuģi ar visas notikušā liecībām bez pēdām noslēpuši čekisti.

Iespēju Daugavu un arī Aivieksti padarīt par kuģojamu militāro kanālu, lai rietumu un austrumu virzienā izplestu necienīgi mazo Krievijas impērijas teritoriju, jau 20. gadsimta sākumā apsvēra cars Nikolajs II. Bija aprēķināts zemūdeņu kustībai nepieciešamais ūdensceļa dziļums – 9 m. Rīgas dome pat rezervēja Ķīšezeru jaunas ostas izveidei. Plānus praktiski izjauca Krievijas - Japānas karš, kad 1905. gadā no Liepājas lepni izvadīto ķeizarisko floti pēc 220 dienu jūras ceļojuma pie Japānas krastiem nepieklājīgi nogremdēja ļaunie samuraji.
 
Vajadzēja aizritēt gadu simtam, lai 21. gadsimta Latvijā atrastos drosminieku saujiņa, kas Viņa Majestātes Krievijas imperatora pagaisušo sapni trauktos atkal iedzīvināt. Šobrīd akciju sabiedrība „Ūdens enerģētikas un transporta sistēma Rīga – Hersona – Astrahaņa” jau sākusi parakstu vākšanu referendumam par Daugavas privatizācijas likuma projektu. Tajā jēgpilns ir tikai viens punkts. Proti, kanāla rakšanas un jaunu spēkstaciju celtniecības vajadzībai Latvijas valstij uz 99 gadiem likteņupi jānodod koncesijā šai privāto draugu grupai. Vēl vairāk. Zinādami, ka jebkura upe nav atdalāma no tās sateces baseina, varam iedomāties, ka privatizācijas atļauja juridiski attieksies arī uz Ogri, Dubnu, Aivieksti. Par to gan parakstu vācēji smīnīgi klusē.

Varētu jau šādu plānā galdiņa urbēju ieceri neuztvert nopietni, it īpaši atceroties, ka mūsu Zinātņu akadēmija, PSRS Biosfēras padome, tāpat kā tēvzemes patriotu tūkstoši, 1987. gadā kā Daugavai nāvējošu un saimnieciski glupu noraidīja vienu pašu Daugavpils hesiņa projektu. Tomēr laiki mainījušies. Tagadējos afēristus jau iejūtīgi uzklausa Latvijas Republikas Satiksmes ministrija un Valdība, uz valsts rēķina veidodama dažādas kanālraču kosmisko un transkontinentālo priekšlikumu „izpētes” grupas. Arī Iekšlietu ministrija pasen ļāvusi PSRS laikos izstrādātajiem Daugavpils HES un Jēkabpils HES projektiem nemanāmi ieslīdēt Daugavas pretplūdu pasākumu plānos, tiesa, ar skumju piezīmi, ka nesaprātīgā Latvijas sabiedrība pagaidām to celšanu diezin vai pieļaus.

Taču nāk laiks, nāk padoms!

Tautas īpašuma privatizācija un izsaimniekošana pie mums kļuvusi par tik svētu tradīciju, ka zem tās karoga var viegli sapulcēt vērā ņemamus krusta karotājus, kas ir gatavi iet cīņā pat pret likteņupi. Un ja sākotnēji Daugavas „kanalizēšanas” karogu nesa tikai vientuļi afēristi, izkrāpdami pa latiņam no naiviem pensionāriem un vientiesīgām pašvaldībām, tad tagad apvienoto Daugavas privatizētāju ordeni vada Ļeņingradas augstākajā partijas skolā demagoga praktiķa arodu apguvušais Ventspils brīvostas un Latvijas kuģniecības nomenklatūras darbonis Uldis Pumpurs, bet varjagu stratēģa godā iecelts turpat Ļeņingradā sociālisma politekonomijas pamatus apguvušais ekonomists Uldis Osis. Alkatīgo draugu pulkam pievienojies arī eksprezidents Guntis Ulmanis, prezidenta Zatlera padomnieks Vasilijs Meļņiks, ekspremjers Māris Gailis, miesu inženieris Jānis Ģīlis, politiķis Leopolds Ozoliņš.

Šīs bodītes sātana pavedēja lomā iejuties Rīgas 3. vidusskolas direktors Andris Priekulis, kurš nu paraksta „Jaunā Zīda ceļa” klājēju lielā vairumā izplatītās līguma veidlapas ar klāt pievienotu maksājuma uzdevumu par stāšanos „akcionāros”. Savukārt aktieris Rolands Zagorskis nomainījis jau agrāk no kanālgraužiem aizmukušo „sirdsapziņas balsi” Aivaru Endziņu. Sakāmvārdā pārvērties skatuves meistara Rolanda dažādās auditorijās izdvestais dvēseles sauciens: „Cik ilgi skatīsimies uz Daugavu kā meiteni īsos bruncīšos, tai beidzot jākļūst Mātei barotājai!”

Respektīvi – Daugava jāizvaro.

Šai jomā kanāla ordenim tomēr vislabākais padomdevējs būšot „Jaunā Zīda ceļa” videoklipa „reklāmas seja”, enerģētikas un ūdenstransporta jomā vēl mazpazīstamais sabiedrisko ēdnīcu tīkla „Lido” priekšnieks Gunārs Ķirsons. Šis kaislīgais makšķernieks jau atzinies patiesi ķeizariskā sapnī ēst kanālā no dienvidu zemēm iepeldējušo storu ikrus, lai gan maz ticams, ka piesārņotajā vircas tērcē, par ko Daugavu pārvērstu Pumpura kompānija, dzīvos daudz kas vairāk par amēbām. Taču kanalizatoriem laikam svarīgāks ir cits Ķirsona nemirstīgais nopelns: Viešūra un Vestienas ainavu lieguma privatizēšanas pieredze. Ja jau nesodīti, ar iztapīgu valsts un pašvaldības ierēdņu atbalstu var dabas mātes „neglītās” krūtis pārveidot, tām patvaļīgi uzberot zemes kalnus; ja var rakt dīķīšus par kaunu Gaisiņa ezeriem; ja var piesmiet tautas celtniecības tradīciju un Dievienas pauguros sliet bezgaumīgas būdas ar plastmasīgiem interjeriem; ja var Viešūrā eksperimentēt ar vietējai faunai svešām zivju sugām, tad būs panākts tieši tas, kas Ķirsona kompanjoniem cīņā pret Daugavu nepieciešams visvairāk. Proti, izaugs patērētājs, kurš tēvzemi bez žēlastības kraus uz plastmasas šķīvīša un apēdīs kā „Lido” kotleti.

Man negribas ticēt, ka tauta, kas pirms divdesmit gadiem, atbrīvodama Daugavu, atbrīvojās arī pati, piekritīs minēto kungu verdzības priekšlikumam. Jēkabpilī, kur kanāla projektētāji iecerējuši gan HES celtniecību, gan Baltkrievijas diktatora Lukašenko režīma, gan Ķīnas Laimes lāču, gan Krievijas demagoģijas pārkraušanas lielostu, vietējā Latviešu biedrība sākusi parakstu vākšanu pret tuvo Daugavas privatizāciju.  

Tad jau kādu laiciņu Krievijas impērijas zemūdenes Daugavu un Aivieksti nevagos, bet mana ēverģēlīgā tēva stāsts par nogrimušo friču kara laivu paliks tikai joks, kam, jāatzīstas, ne viens vien klausītājs noticēja.

Izsaki savu viedokli
«Atpakaļ