Automašīna remontā. Jālabo spārns, kuru saskrāpēja kāds autobraucējs, kas neuzmanīgi parkojies man blakus. Tā, nu jau pēc divu gadu pārtraukuma, šodien braucu ar sabiedrisko transportu. Braucu uz darbu.
Stāvu autobusā pie durvīm un pārdomāju situāciju. Jābrauc viena pietura un jāmaksā četrdesmit santīmi. Tikko izkāpu no tramvaja, ar kuru jābrauc no mājām līdz centrālajai stacijai. Tramvajā arī jāpērk biļete. Vakarā jābrauc atpakaļ. Kopā jāmaksā gandrīz divi lati par ceļu turp un atpakaļ.
Atceros bērnībā biju Dānijā. Kas mani toreiz pārsteidza, bija viņu sabiedriskā transporta sistēma. Nopērc kartiņu par desmit latiem automātā. Vienā kartiņā skaitās desmit biļetes. Kartiņu kompostrē transportā, nokniebjot vienu biļetes stūrīti, un veselu stundu brauc ar jebkuru sabiedriskā transporta tipu pilsētas zonas ietvaros. No sākuma likās dārgi. Bet pēc tam, sistēma likās ļoti pieņemama – lai nokļūtu uz akvatoriju jābrauc ar trijiem dažādiem transportiem.
Kā zonas strādātu Rīgā? Manuprāt, efektīvāk par patreizējo sistēmu un neietu pretrunā ar, nu jau neapturamo, e-biļetes projektu.
Piemēram, Rīgas pilsēta kā viena transporta zona. Nokompostrē kartiņu un brauc, kur sirds vēlās, ar kādu transportu vēlies, vienu stundu. Rīgas rajons ārpus Rīgas pilsētas – otra. Tā pati sistēma, bet jākompostrē kartiņa divreiz, vai jāpērk cita, kurai viena kompostrēšanas reize skaitās kā divas pirmajai.
Ko tas dotu Rīgas pilsētas iedzīvotājam?
Galvenokārt, brīvību izvēlēties transportu ar kuru braukt uz darbu. Gribi brauc ar autobusu, gribi ar tramvaju. Varbūt tomēr ar vilcienu?
Kādi ir finansiālie ieguvumi aprakstīšu nākamajos bloga postos.

«Atpakaļ







Dziesma




.jpg)





















